Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas (AICT/IATC) prezidenta  Džefrija Ērika Dženkinsa uzruna Starptautiskajā Teātra dienā

Katru gadu 27. martā Pasaules teātra dienā svinam mākslu, kura iet pāri ģeogrāfiskajām robežām, kultūras un valodas barjerām. Teātris ir vārda brīvības bāka pieaugoša autoritārisma un starptautisku nesaskaņu laikmetā. Teātris vieno cilvēci no Senās Grieķijas amfiteātriem līdz Brovdejas modernajām skatuvēm.

Šogad no 20. līdz 26. maijam Brno pilsētā Čehijā notiks Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas 30. Vispasaules kongress. Tā būs pirmā klātienes tikšanās kongresā un organizācijas ģenerālajā asamblejā kopš COVID-19 laika, kas ikvienam lika pārdomāt teātra būtību, klātbūtni un prombūtni, kā arī to, kā izrādi ietekmē telpa, kurā tā notiek. Līdzās jaunas rīcības komitejas un vadības ievēlēšanai, teātra kritiķu kopiena diskutēs par teātra un kritikas nākotni. Šajā ārkārtas asamblejā tiks veiktas korekcijas statūtos ar mērķi veicināt nākamo paaudžu teātra kritiķu iesaisti. Pasniedzot prestižo Talijas balvu Ērikai Fišerei-Lihtei, asociācija veidos tiltu starp pagātni un nākotni un godinās vienu no izcilākajām domātājām skatuves mākslā.

Teātra kritiķu konference tiks aizvadīta Franča Kafkas zīmē, atzīmējot autora nāves simtgadi. Tās nosaukums “Patiesība Kafkas teātra pasaulē” ir ļoti atbilstošs šodienas pasaulei, kurā dominē atsvešināšanās un alternatīvi “fakti”. [..]

Pasaules teātra diena atgādina par teātra būtisko lomu kultūras mantojuma saglabāšanā un patiesu cilvēcisko attiecību veicināšanā mūsdienu pasaulē, kur triumfē digitālās tehnoloģijas. Dzīvas izrādes intimitāte veicina empātiju, sapratni un kopības izjūtu sabiedrībā, kurā ekrāni un tehnoloģijas arvien palielina izolāciju.

Teātris var būt nozīmīga platforma marginalizētām un apklusinātām parādībām. Tas izaicina sabiedrības normas, stājas pretī netaisnībai un veicina dialogu. Teātris spēj iedvesmot pārmaiņas gan ļoti būtiskajos rasu, dzimumu un seksualitātes jautājumos, gan senu stāstu iedzīvināšanā.

Pasaules teātra dienā apzināsimies šķēršļus, ar kādiem jāsaskaras teātra kopienai pēc pandēmijas posta. Šīs kopiena, darbojoties šķietami pret savu būtību – virtuālās un brīvdabas izrādēs – pierādīja teātra nesalaužamo garu. [..] Mēs tiecamies uz pieejamāku un iekļaujošāku teātri, kas tuvinātu arī ļoti atšķirīgus cilvēkus.

Novēlu, lai Pasaules teātra diena ir apliecinājums mūsu radošumam, empātijai un atjaunotne un lai šajā politiski un ideoloģiski fragmentētajā pasaulē, teātris ir tas, ka vieno!