Toms Čevers

Teātra kritiķis

Hermaņa kopiena

Recenzija par JRT izrādi “Sapņu tulkotāju sekta” Alvja Hermaņa režijā

Nekas nav tik mūžīgs kā pagaidām. Nedienas ar Jaunā Rīgas teātra vēsturiskās ēkas atjaunošanu, par vairākiem gadiem aizkavējot atgriešanos vietā, kur tika radīts un nostiprināts teātra radošais rokraksts un kalta starptautiskā atzinība, apstiprināja, ka pieradumam ir liels spēks. Bija jau iestaigāti maršruti uz Miera ielas iekšpagalmu un nostiprināti priekšstati par to, kas gaidāms…

Atskatoties uz Jaunā Rīgas teātra pēdējo desmit sezonu hroniku, bet jo sevišķi Tabakas fabrikā pavadītajiem gadiem, būtu visai naivi domāt, ka, sezonas vidū ir iespējams radošs restarts. Tuvojoties galīgajam pārcelšanās datumam, neatkāpās jautājums, ar ko teātris piepildīs jaunās zāles, lai mākslinieciskā programma pamatīgumā un pašapzinīgajā mirdzumā neatpaliktu no plašajām, tik saudzīgi renovētajām telpām, kur harmoniski savijas aristokrātiska pagātne un šodiena, kas izvirza pieejamības un atvērtības prasības. Lielās zāles atklāšanas izrāde “Sapņu tulkotāju sekta”, kuras pamatā ir serbu autora Milorada Paviča romāns “Hazāru vārdnīca” (1984), atbildi uz šo jautājumu vēl atstāj atvērtu.

Izrādes programmā režisors Alvis Hermanis ir uzskaitījis daudzos kritērijus, pēc kuriem tika izvēlēts materiāls, kura iestudējums, bez šaubām, iezīmētu jaunu nogriezni teātra vēsturē, ļaujot pārvarēt ieilgušo radošo pagurumu, no kura nav pasargāts neviens dzīvs organisms, ieskaitot teātri.

Paviča romāns vēsta par izzudušo, drīzāk asimilējušos hazāru tautu, kas dienvidaustrumu Eiropā valdīja pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem. Šo nomadu mītisko tēlu stiprina trūcīgās ziņas, kas par viņiem saglabājušās, dodot ierosmi fantastiskām leģendām. Dramatizējumā uzsvērta hazāru spēja savienot miesisku kaislību ar ezotēriskām praksēm, kur būtiska bijusi ļaušanās sapņa valdzinājumam, atsakoties no realitātes nospraustām robežām.

Režisors turpina būt uzticīgs aizejošā laika tēmai, jo diezin vai iecerei izšķirošs ir bijis hazāru esamības fakts uz pasaules vēstures skatuves, bet gan drīzāk atmiņas par to – kā par vairs neaizsniedzamu un neatkārtojamu īstenību. Tādēļ šī izrāde noteikti ir veidota ar domu par pašu teātri, tā gaistošo dabu un varbūt arī par mazu tautu globalizācijas skavās, un par patstāvīgu balsi kņadas pārņemtā pūlī. Par uzticību, ticību, tās saglabāšanu un iekarošanu no jauna savā un citu vārdā. Par to, ka nekas nebeidzas un ka sākas arvien no jauna, bet ne jau tukšā vietā. “Mēs vienmēr tikai sākam,” intervijā pirms pirmizrādes aktieri Andri Keišu citē Alvis Hermanis.

Režisors nav slēpis savas kā konservatīva domātāja paradoksālās simpātijas pret misticismu, kas pārdabiskā veidā noved pie atklāsmēm un jaunām zināšanām. Milorada Paviča darbs, fiktīvā vārdnīcā kā no mozaīkas fragmentiem mēģinot restaurēt hazāru dzīvesziņu, jo sevišķi liek domāt par realitātes nosacītību un par laika kā brīvību ierobežojošas kategorijas neobligātumu. Atklājas, ka hazāri ir bijuši nepārspējami meistari sapņu piedzīvošanā, skaidrošanā, ceļošanā pa saviem un svešiem sapņiem, līdz nojūk miega un nomoda stāvokļi.

Ņemot vērā pielāgoto pagaidu telpu pieticīgās tehniskās iespējas, tur veidotajos iestudējumos reti tika izmantoti kādi pārsteidzoši inscenējuma efekti. Alvim Hermanim gan tie nekad nav bijuši vajadzīgi, lai veidotu savu labāko izrāžu daudzslāņainos vēstījumus. Šoreiz izrādei nav scenogrāfa, jo scenogrāfijas vietā ir telpas koncepts. Tā ir tukša, līdz gala sienām atkailināta telpa gandrīz bez atribūtiem, kas pakļaujot to piesaistītu kādai vietai vai laikmetam. Pēc programmas spriežot, izrādei nav arī režisora – teātra mākslinieciskais vadītājs ir pieteikts kā dramatizējuma autors, kostīmu mākslinieks un horeogrāfs.

Izrādes ievadā Alvis Hermanis un viņa aktieri pa vienam no kulisēm uznāk uz skatuves, ieskatās zālē un, orientāliem motīviem izrakstītiem spilveniem rokās, ieņem savu vietu uz skatuves, ko tā arī nepamet līdz izrādes beigām, apliecinot savu piederību šai vietai un cilvēkiem. (Šis fakts, atceroties pēdējo gadu peripetijas ap izmaiņām teātra trupas sastāvā, gan nav nemaz tik pašsaprotams.) Viņi ir ģērbti pieticīgos, jau savalkātos un apzināti salasītos apģērba gabalos, kurus atšķir vien svārku musturs vai krekla tonis. Aktrišu galvas sedz krāsaini turbāni, un bikses līdz potītēm nosedz kājas, kas sižeta kontekstā raisa asociācijas ar Tuvo Austrumu kultūrām. Pelēcīgais pūlis ar minimālām vizuālām individualitātes iezīmēm aktieros vedina saskatīt kopīga sarežģīta un gara ceļa gājējus.

Izrādes turpinājumā aktieri pa vienam, duetos, grupās un arī visi kopā izpilda režisora sacerētos vingrinājumus. Tie gan nepārsteidz ar tēlainām asociācijām un simbolisku oriģinalitāti, bet aktieri tos godprātīgi cenšas atkārtot, tādējādi sasaucoties ar izrādes nosaukumā likto nolemtību savam darbam un teātrim.

Alvis Hermanis teicis, ka “tas būs pilnīgi, pilnīgi cita veida teātris, kāds līdz šim pie mums nav bijis. Aktieri darīs kaut ko tādu, ko viņi nekad nav darījuši”. Izrāde ir balstīta kustībā, kas faktiski ne uz brīdi neapsīkst visā tās garumā. Un tik tiešām horeogrāfija nav tas izrādes elements, ar kuru saistītos Jaunā Rīgas teātra kvalitātes. Skatoties izrādi, arī nepārņem izjūta, ka aktieri grasītos konkurēt ar laikmetīgās dejas dejotājiem – izpildījums ir atkarīgs no katra paša aktiera ķermeņa plastikas, koordinācijas un ritma izjūtas. Attiecīgi, ņemot vērā, ka šo kustību partitūru nevar uzskatīt par pilnīgi nopietni iecerētu, vairāk pašironijas būtu nācis tikai par labu. Savukārt režisora vilktajām nebeidzamās dejas paralēlēm ar viduslaiku dejošanas sērgu, kad ļaudis dejojuši burtiski līdz nāvei, šobrīd ir saskatāma tikai izglītojoši informatīva nozīme.

Nevar noliegt, ka jebkuras Alvja Hermaņa veidotas Jaunā Rīgas teātra izrādes intelektuālo iedarbību a priori veido viņam uzticamo aktieru personības, kas, domājams, līdz pat šim brīdim ir noturējušas skatītāju apskaužamo uzticību teātra repertuāram. Tādēļ vēlme atklāt ikviena uz skatuves esošā individualitāti attaisnotos, ja izrāde būtu veidota kā trupas kolektīvais portrets. Jaunākajā iestudējumā režisors gan nav izmantojis kādus taustāmākus pašrefleksijas paņēmienus.

Paralēli kustībai aktieri iepazīstina skatītājus ar kādu no vārdnīcas šķirkļiem iz hazāru dzīves un viņu pētniecības vēstures. Runājot tekstus, kāds gremdējas dziļā pārdzīvojumā, kāds grūti izprotamu motīvu dēļ devis priekšroku komiskam pārspīlējumam, kāds apzināti “nespēlē”, mēģinot radīt lietišķas sarunas iespaidu. Tādēļ arī pieeja tekstam neveicina gluži viendabīgu izrādes intonāciju, lai skatuviskajā darbībā apliecinātu teātra alegoriskās saiknes ar hazāriem.

Aktieru ansamblī var saskatīt visu pašreizējo trupu, izņemot Sandru Kļaviņu, Mariju Linarti un Elvitu Ragovsku. Melotu, ja teiktu, ka starp visiem aktieriem ar pastiprinātu interesi negaidītu Čulpanas Hamatovas uznācienu proscēnijā. Alvis Hermanis, sekojot dramaturģijas likumiem, šo brīdī atstāj izrādes nobeigumam. Lai arī aktrisei ir mazāk teksta nekā citiem, kaut kas ļoti cilvēcisks un patiess ir viņas nepretenciozajā klātbūtnē bez grima un vienkāršajā tērpā. Aktrisē nākas saskatīt bēgles tēlu, pašai svešumā kaut kādā ziņā kļūstot par dzīvu pierādījumu laikmeta griežiem.

Jāatzīst, ka tāpat kā “Hazāru vārdnīcu” arī izrādi varētu skatīties no sākuma līdz beigām vai pretējā virzienā, vai arī tikai atsevišķus tās fragmentus, gūstot pilnīgu priekšstatu par visu izrādi. Tajā pašā laikā režisors romāna novatorisko formu un to veidojošos šķirkļus ir izmantojis vienīgi ainu visai mehāniskai norobežošanai, nevis kādai daudzšķautņainākai rakstnieka piedāvātas savējo un svešo iespējamās opozīcijas risināšanai, kas pāraugtu viena teātra sienas.

Ievadvārdus izrādes programmā režisors noslēdz, sakot, ka “bija svarīgi, lai šajā izrādē būtu tas, ko mums JRT patīk darīt vislabāk. Darīt ko tādu, ko neesam nekad darījuši pirms tam”. Savu robežu pārbaude ir ārkārtīgi svarīga, lai uzturētu pastāvīgu saslēgumu ar dinamiskās ikdienas dzīvo pulsu. Laiks nestāv uz vietas, un arī skatītājs mainās. Gribētos cerēt, ka šodienas skatītājs negrimst nostalģiskās atmiņās vien, lai arī cik tās būtu mierinošas, bet lūko uz priekšu, uz nezināmajiem pilno rītdienu.